Pēdas ūdenī
Interneta vides veidošanā jūtos kā ceļotājs neizbrienamos džungļos. Šīs mājas lapas versijas mainās un aizvien ir kas tāds, kas man šķiet nepareizs vai papildināms. Un atkal es nonāku pie tā paša secinājuma – jāsāk no nulles.
Uzdevums šķiet tik vienkāršs – parādīt padarīto veidā, kas pašam ir vizuāli pieņemams. Uzdevums arī ir vienkāršs kamēr padomi jādod citam. Bet sev…
Tā nu sanāk, ka iepriekšējās pēdas aizskalo ūdens, bet jaunās nesaudzīgi demonstrē manu plakano pēdu.
Pirmdienas rīts
Gaistošs ir viss svarīgais un pamatīgais. Mēģinot apkopot savus darbus, kas pašam šķiet izdevušies un atrādīšanas vērti, konstatēju, ka arhīva agrīnā daļa vienkārši nav atverama, jo jaunās programmas neatbalsta tik vecas versijas, vēlāko darbu sarakstā ir krietns robs dēļ ārējā cietā diska pāragrās nāves, bet atlikušajā daļā maz atrādīšanas vērta.
Viss zudušais un neaizsniedzamais pēkšņi šķiet tik svarīgs un nozīmīgs. Tā nu nākas samierināties ar kārtējo jaunas dzīves sākumu iezīmēt pirmdienu kā kārtējo jaunas dzīves sākumu. Radīšu ko jaunu, lai ir ko atrādīt. Jāsāk strādāt.
Lai dzīvo jaunā versija!
Bezgalīga ir cīņa ar sevi. Neapmierinātība ar paveikto ir liegusi publicēt kaut mazāko teksta rindu vai attēlu. Beidzot esmu vismaz tik daudz sev pārkāpis pāri, ka ir publiski redzams nepabeigts variants. Jaunais gads liek uzņemties jaunas saistības. Smēķēšanu man pirms daudziem gadiem izdevās atmest, jācer, izdosies savest beidzot kārtībā savu mājas lapu.